Vītņotu stiprinājumu pielietošanas scenāriji

Pamatojoties uz struktūru un funkcijām, vītņotos stiprinājumus galvenokārt iedala šādās kategorijās:

Skrūves un uzgriežņi: klasiska kombinācija. Skrūves parasti tiek savienotas pārī ar uzgriežņiem, un tās iziet caur savienojamo komponentu atstarpes caurumiem; tie ir piemēroti lietojumiem, kuros nepieciešams liels savilkšanas spēks un spēcīgi, noņemami savienojumi, piemēram, tērauda tiltiem un smagajām mašīnām.

Skrūves: parasti tiek iedurtas tieši iepriekš-vītņotos vai pašvītņotos-caurumos apstrādājamā priekšmetā, tāpēc nav nepieciešams uzgrieznis. Tiem ir dažādi galvas piedziņas veidi (Phillips, rievots, sešstūra ligzda, Torx utt.), un tos plaši izmanto elektronikas korpusu, sadzīves tehnikas un vieglu karkasu montāžā.

Kniedes: stieņa{0}}veida stiprinājumi ar vītni abos galos. Viens gals (pamatnes gals) parasti tiek piestiprināts pie pamatnes, izmantojot interferences savienojumu vai līmi, bet otrs (brīvais gals) tiek izmantots komponentu montāžai un noņemšanai. Parasti tiek izmantoti dzinēja cilindru galvas, vārsti un cauruļvadu atloku savienojumi, kuriem nepieciešama bieža apkope.

Pašvītņojošās skrūves: ar asu galu un vītnēm, kas paredzētas griešanai vai formēšanai, šīs skrūves var izveidot savas savienojošās vītnes mīkstākos materiālos, piemēram, plastmasā, plānā lokšnē vai kokā. Ieteicamais uzstādīšanas ātrums ir 800–1500 apgr./min.; pārmērīgs ātrums var izraisīt materiāla pārkaršanu vai vītnes noņemšanu.

Speciālie stiprinājumi: paredzēti īpašiem lietojumiem, piemēram, pašsavienojošiem uzgriežņiem/skrūvēm un kniedēšanas uzgriežņiem lokšņu metālam (nodrošina vienpusēju uzstādīšanu bez piekļuves aizmugurei), metināšanas tapām un uzgriežņiem kompozītmateriāliem vai šūnveida konstrukcijām.